Iepirkumu sistēmas vēsture

Valsts pasūtījuma jēdzienam Latvijā ir sena vēsture – jau pirmās Latvijas Republikas laikā (1927.gadā) tika pieņemts likums “Par darbiem un piegādēm valsts vajadzībām”. Padomju periodā valsts iepirkums jeb valsts piegādes kļuva par līdzekli  plāna ekonomikas uzdevumu izpildei, kur nebija vietas uzņēmēju brīvai konkurencei. Latvijai atgūstot neatkarību un orientējot savu saimniecību uz tirgus ekonomiku, bija nepieciešams izstrādāt atbilstošus valsts iepirkumu normatīvos aktus.

1990.gada 26.novembrī Latvijas Republikas Ministru Padome ar lēmumu Nr.207 “Par darbiem un piegādēm valsts vajadzībām” apstiprināja „Pagaidnolikumu par darbiem un piegādēm valsts vajadzībām (valsts pasūtījumu) Latvijas Republikā”. Pieņemtā dokumenta mērķis bija nodrošināt republikas prioritārās vajadzības pēc produkcijas, darbiem un pakalpojumiem, kā arī eksportpiegādes reģioniem, kas garantēja Latvijas Republikai stratēģiski svarīgas produkcijas piegādi. Saskaņā ar Pagaidnolikumu valsts pasūtītāji bija republikas ministrijas un republikānisko pilsētu un rajonu izpildkomitejas, bet valsts pasūtījuma objekti:

• preču piegādes (rūpniecības, lauksaimniecības un citu nozaru produkcija un izejvielas);
• celtniecības darbi;
• zinātniskās pētniecības darbi;
• citi darbi valsts vajadzībām (valsts rezervju glabāšana, kadru sagatavošana, dziesmu svētku organizēšana).

Turpinot valsts iepirkumu normatīvo aktu izstrādi, 1991.gada 26.septembrī ar Latvijas Republikas Ministru Padomes lēmumu Nr.250 tika apstiprināts nolikums “Par darbiem un piegādēm valsts vajadzībām”, kurš bija izstrādāts, pamatojoties uz Latvijas Republikas 1927.gada likumu „Par darbiem un piegādēm valsts vajadzībām”.

Šajā periodā plānotajos valsts darbos un piegādēs ietilpa elektroenerģijas un siltumenerģijas piegāde, meliorācijas un mežierīcības darbi, pasažieru un kravu pārvadājumi, ceļu uzturēšana un remonts, būvdarbi, lauksaimniecības, zivsaimniecības un rūpniecības produkcijas piegāde Preču apmaiņas fondam, valsts un mobilizācijas rezervju izveidošana, veselības aizsardzības, kultūras un sociālās nodrošināšanas objektu apgāde, reģionālās lauksaimniecības mašīnbūves produkcijas ražošana, kā arī zinātniskās pētniecības darbi.
1994.gada 23.martā tika pieņemti Ministru Kabineta noteikumi Nr.60 “Par darbiem un piegādēm valsts vajadzībām”. Noteikumi definēja valsts iepirkumu mērķus: racionālu valsts budžeta līdzekļu izmantošanu, iespējami plaša piegādātāju un darba izpildītāju loka iesaistīšanu valsts pasūtījumu izpildē, piegāžu un darbu veicēju konkurenci, taču nenoteica pretendentu kvalifikācijas vērtēšanas un pasūtītāja pieņemto lēmumu pārsūdzēšanas iespējas un kārtību, nenodrošināja iepirkuma procesa atklātumu.

Lai sakārtotu valsts iepirkuma sfēru atbilstoši starptautiskajām normām, 1993.gadā sākās likuma “Par valsts un pašvaldību pasūtījumu” izstrādāšana, par pamatu ņemot Apvienoto Nāciju organizācijas Parauglikuma priekšpēdējo versiju. Turpinot darbu pie likuma teksta, tajā tika iekļautas arī 1993.gada jūnijā pieņemtās Eiropas Kopienas direktīvu, kā arī Pasaules tirdzniecības organizācijas 1994.gada 14.aprīlī Marakešā parakstītās Vienošanās pamatnostādnes valsts pasūtījuma jautājumos.

Likums stājās spēkā 01.01.1997. Tas definēja valsts vai pašvaldību pasūtījumu kā preču piegādes, darbu veikšanas vai pakalpojumu sniegšanas pasūtījumu, par kuru pilnīgi vai daļēji tiek samaksāts ar valsts vai pašvaldības līdzekļiem (izņemot valsts un pašvaldības uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību saimnieciskās darbības rezultātā gūtos līdzekļus). Līgumu piešķiršanas metodes bija izsole, konkurss, cenu aptauja. Pasūtītājam bija tiesības atsevišķos gadījumos izskatīt viena pretendenta piedāvājumu, kā arī veikt darbus saimnieciskā kārtā. Atšķirībā no Ministru Kabineta noteikumiem Nr.60, likums attiecās ne tikai uz valsts budžetu, bet arī uz pašvaldību budžetiem, tādējādi nodrošinot visu budžeta līdzekļu izlietojuma uzraudzību. Likums noteica kārtību, kā pārbaudīt pretendentu (uzņēmēju un uzņēmējsabiedrību) kvalifikāciju, dokumentēt iepirkuma procesu un izskatīt uzņēmēju sūdzības par pasūtītāja pieņemto lēmumu likumību. Likuma izpildes uzraudzībai Finanšu ministrijā tika izveidots Valsts un pašvaldību pasūtījumu uzraudzības departaments.

Tomēr likums „Par valsts un pašvaldību pasūtījumu” nenodrošināja direktīvas 93/38/EEC (par līgumu piešķiršanas procedūrām subjektiem, kuri darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un telekomunikācijas jomā) ieviešanu nacionālajā likumdošanā. Likums “Par būvdarbiem, piegādēm, nomu un pakalpojumiem sabiedrisko pakalpojumu uzņēmumu vajadzībām”, kurš izstrādāts saskaņā ar minēto direktīvu, stājās spēkā 2000.gada 1.jūlijā. Savkukārt 2004.gada 21.oktobrī tika pieņemts šobrīd spēkā esošais likums "Par iepirkumu sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju vajadzībām".

Turpinot Latvijas sabiedriskā iepirkuma sistēmas saskaņošanu ar Eiropas Savienības direktīvu prasībām, 2001.gada 5.jūlijā Saeimā tika pieņemts likums “Par iepirkumu valsts vai pašvaldību vajadzībām”. Likums stājās spēkā 2002.gada 1.janvārī. Vienlaicīgi ar likuma spēkā stāšanos darbu sāka arī Iepirkumu uzraudzības birojs – Finanšu ministrijas padotības iestāde, kuras uzdevums ir normatīvo aktu ievērošanas uzraudzība iepirkumu jomā.

2006.gada 1.maijā spēkā stājās Publisko iepirkumu likums, ar kuru pārņemtas Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta dikrektīvas 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru normas.